Vēstules no disbata
Anotācija
Sakārtotājs, cenzētājs
Šī vēsture ir atkal un atkal jāatgādina
Katrs rakstnieks literatūrā ienes ko jaunu. Šis cilvēkstāsts kā vēstures ķieģelītis. No daudziem top mūris. Katrs stāsts kā konkrētā brīža fiksācija nākamībai. Vēstules par patiesiem notikumiem, kas galvenokārt risinājās PSRS Tālajos Austrumos no 1988. līdz 1991. gadam obligātajā militārajā dienestā.
Tas laiks attēlots no jauna čaļa, viņa draudzenes un vecāku skatu punkta. Tajās ir patiesums. Arī dulburība, kas maksāja nelaimīgu mīlestību, salauztus sapņus un divus dzīves gadus disciplinārajā soda bataljonā — disbatā — bezcerības un šausmu pilnā.
Lasot, nekaunināsim to rakstītājus, jo:
Katrs ir labs.
Katram tā kā viņam.
Katram sava dzīve.
Katrs atbild par sevi.
Katram sava vieta.
Katram — pašam...
Katram ir sliktais.
Relīze
Jauna grāmata par dienestu padomju armijā — „Vēstules no disbata”
2024. gada 26. oktobrī
Katrs rakstnieks literatūrā ienes ko jaunu. Šis cilvēkstāsts ir kā vēstures ķieģelītis. No daudziem tādiem top mūris. Katrs stāsts kā konkrētā brīža fiksācija nākamībai. Vēstules par patiesiem notikumiem, kas galvenokārt risinājās PSRS Tālajos Austrumos no 1988. līdz 1991. gadam obligātajā militārajā dienestā.
Tas laiks attēlots no jauna čaļa, viņa draudzenes un vecāku skatu punkta. Tajās ir patiesums. Arī dulburība, kas maksāja nelaimīgu mīlestību, salauztus sapņus un divus dzīves gadus disciplinārajā soda bataljonā — disbatā — bezcerības un šausmu pilnā.
Šī grāmata vēstuļu formātā ir literārs eksperiments, kas, ejot kopsolī ar progresīvo literātu ģildi, nojauc valodniecības un literatūras uzstieptos rāmjus, dogmas! Piedodiet, bet autors nespēja iet vienā solī ar vadošiem litkorifejiem/jām un CENZĒJA ekspresivitāti piedodošos biezvārdus!
Šo grāmatu uzrakstīt ierosināja 23. februāra svinēšana, kas, par spīti karam Ukrainā, vēl aizvien gūst plašu atsaucību izbijušo padomju armijas vergu aprindās. Autors tai var „pateikties” par dienesta laikā apsaldētajām pēdām un plaukstām, kas aukstā laikā liek par sevi manīt. Foto kolāžu autora Valda Lancmaņa agresivitāte attēlos balstās uz paša piedzīvoto stroibatā aiz Ziemeļu polārā loka, kur, pateicoties neierobežotajai ģedovščinai, ļoti daudziem jauniem puišiem tur pavadītais obligātais dienesta laiks ne ar ko neatšķīrās no disbata. Reizēm tas kļuva par elli zemes virsū.
Autors Arturs Balts raksta gan pieaugušajiem, gan bērniem. „Vēstules no disbata” ir divdesmitā grāmata. Ar V. Lancmani kopsadarbībā jau otrā grāmata.
Grāmatu var iegādāties grāmatnīcās Virja un Globuss.
Relīzi sagatavoja: Arturs Vaišļa
Tālrunis: 29640078(LMT), 29540297(Tele2)
E-pasts: arturs_balts@tvnet.lv
www.pogainie.lv
www.facebook.com/pogainie.lv
Ievads
Grāmata „Vēstules no disbata” rakstīta vēstuļu formā, maksimāli saglabājot autentisko slengu, rusicismus, barbarismus, ortogrāfijas un stila kļūdas. Literāri rediģējot zustu personificētais raksturs, un tā laika izjūta.
Vēstules adresētas autoram, bet to rakstītāji paliek neatšifrēti. Sarakstītas tiešā, neaizplīvurotā valodā — tā ir īpaša un ļoti patiesa, kas palīdz sajust laika garu, pašam izbaudīt tā nervu. Tajās atspoguļojas cilvēku attieksme, intereses, uzskati, vērtības; personīgi piedzīvotais pauž subjektīvo dzīves pieredzi visā tās daudzveidībā. Saglabātas „nokrāsas”, kas parasti tiek korekti apietas vai nogludinātas.
Galvenā grāmatas vēsts ir — Cilvēkstāsts kā vēstures ķieģelītis. No daudziem — mūris. Katrs stāsts kā konkrētā brīža fiksācija nākamībai.
Vēstules balstītas uz patiesiem notikumiem, kas galvenokārt risinājās PSRS Tālajos Austrumos no 1988. līdz 1991. gadam — vēsturiskiem notikumiem piesātinātā laika periodā 3 gadu garumā.
Galvenais varonis tika iesaukts PSRS obligātajā militārajā dienestā uzreiz pēc Tautas frontes dibināšanas kongresa, un mājās viņš atgriezās jau starptautiski atzītā Latvijas valstī.
Dienestā uz savas ādas izbaudīja cilvēka un nacionālo pazemojumu, ņirgāšanos, ģedovščinas piesūcināto 24 stundu diennakti.
Tas laiks attēlots no jauna čaļa, viņa draudzenes un vecāku skatpunkta. Tajā ir patiesums. Arī dulburība, kas maksāja nelaimīgu mīlestību, salauztus sapņus un divus dzīves gadus disciplinārajā soda bataljonā — disbatā — bezcerības un šausmu pilnā.
Daudziem karavīriem dienestu PSRS bruņotajos spēkos par elli padarīja par viņiem ilgāk dienējošo karavīru (Ģedu) nekontrolētā patvaļa. Pirmo dienesta gadu bieži vien vajadzēja pavadīt nebeidzamu pazemojumu ēnā, negulējušiem, netīriem, badainiem, regulāri piekautiem. Normāli čaļi tika pataisīti par lupatām. Tāpēc katru gadu tūkstošiem bēga no dienesta, vēlāk sodu par bēgšanu izciezdami disciplinārajā soda bataljonā, kur tos dēvēja par „tūristiem”.
PSRS armijas pamatsastāvu lielākoties veidoja 18–20 gadus veci kucēni. Viņiem bija jāapliecinās, jāpierāda sevi. Un kam to parādīt armijā? Tiem, kas ir vājāki. Smadzeņu nav, toties ir armijas dzīvē ievazātas padomju zeku tradīcijas... Bieži vien pārprasti „pareizā” uzvedība rezultējās speciālā soda vietā — disciplinārajā bataljonā. Tie, kas tur nokļuva, vairs netika uzskatīti par cilvēkiem. Pilnīgas paralēles ar nacistu koncentrācijas nometni. Par to arī būs šis dzīves nogrieznis.
Disciplinārajā bataljonā nonāca arī šo vēstuļu rakstītājs un tur mitinājās gluži kā uz vientuļas salas. Neizbēgamā rusifikācija daudziem mainīja domāšanu, pakāpeniski piepildīdama valodu ar slengu un rupjībām. (Grāmatā rupjākie vārdi un izteicieni aizstāti ar daudzpunktēm.)
Nemanāmā rusifikācijas inde viņam lika sākt domāt krieviski. Neretušētā, dzīvā valoda atspoguļo to laiku visaptverošo rusifikāciju. Sava laikmeta liecinieks vēstulēs dokumentē, atklājot sadzīves apstākļus, savas ilgas un cerības, domās un izjūtās sniedz precīzu un neaizmirstamu, vienkāršu tā laika cilvēka portretu. Vēstuļu rakstītājs ir sava laikmeta produkts ar homo sovjeticus pasaules skatījumu un tā laika vērtībām.
Tad tas nebija tikai cits laiks, bet arī pilnīgi cita valsts. Esam atbrīvojušies no šīs okupācijas varas, bet joprojām daudzi, pat tie, kuri ir dzimuši šajā tūkstošgadē, turpina atzīmēt „День защитника Отечества”. Kādas gan vēl Отечества?!!!
Ar šodienas skatienu uz pagātni būs interesanti palasīt, jo aculiecinieki aiziet, atmiņas izbalē, bet nākotnei var palikt vien maldinoši 23. februāra svinētāju sajūsminātie stāsti par obligātajā dienestā izšķērdēto laiku. Kaut tā bija neiedomājama paverdzināšanas sistēma, kur karavīri, lai tikai paglābtos no dienesta biedru piekoptās spīdzināšanas, sakropļoja sevi vai izvēlējās pašnāvību. Milzīgs skaits Latvijas jauniešu tur tika pazemoti, fiziski un morāli mocīti un pat zaudēja dzīvību, bet par to pārdzīvo vien tuvinieki, draugi.
Mums ir 11. novembra varoņu diena, veltīta varoņiem, kuri izcīnīja Latvijas valsti, bet uz Austrumiem no Sienas upes (Zilupes sākotnējais nosaukums, jo vārds „robeža” ir rusicisms, lietuvieši turpina lietot vārdu „siena” — pasienio un „robežsardze” — pasienio apsaugos) turpinās melu un nepatiesības svētku svinēšana. 1918. gada 23. februāra rītā vācu pavēlniecība telegrafēja boļševikiem miera(kapitulācijas) līguma noteikumus. Vācu ģenerālštāba ietekmes aģentam Ļeņinam bija jāpiekrīt Baltijas, Somijas, Polijas un Ukrainas neatkarībai, jāizformē militārā flote, jādod Turcijai vairākas teritorijas. Naktī uz 24. februāri boļševiku valdība steidzīgi piekrita ultimātam un parakstīja Brestļitovskas miera līgumu — sarkanais mēris kapitulēja.
Tādējādi 23. februāri nekādā ziņā nevar saistīt ar kādu Sarkanās armijas „varoņdarbu”. Tās vīri šajās un nākamajās dienās „dipināja” no vācu karaspēka, bet Ļeņins kapitulēja Vācijai.
Kā jau ierasts padomju iekārtā, tīri orveliskā garā, zaudējumu vēl aizvien uzdod par svinamu uzvaru.
Bet mēs svinēsim savu varoņu svētkus.
23.08.89.
Sveiks Artūr!
Raksta Tev Kintija. Pāris dienas atpakaļ saņēmu no Alfrēda vēstuli, un savā vēstulē viņš bij pieminējis Tevi. ч/п(ārkārtējās situācijas apzīmējums armijā) palūdza lai es Tev uzrakstu.
Laikam viņam ir kauns rakstīt Tev, kaunu iztaisīja sev un viss.
Nezinu vai viņš ir pa šo laiku rakstījis Tev, un kādas nepatikšanas viņš ir izdarījis. Ar vārdu sakot, tad kad Alfrēdam palika 19.g., no daļas tas praparšķiks bija palaidis uz divām dienām, bet kā viņš raksta kad pēc tam divām dienām nav bijis daļā, raksta kad naudas nav, ēst nav ko. Staigāja tā kā noklīdis suns. Bij iepazinies ar kaut kādiem krievu čaļiem, nodzērušies, reibus galvā. Beigās nezinu kā viņš nokļuva tajā Vladivastokā, velns viņu zina.
Raksta kad iešot uz koendatūru un lai vāc ciet. Uz daļu arī baidījies iet. Un pie tam viņam draud 3-5 gadi.
Nepatikšanas viņš ir baigās sataisījis. Nezinu kas tur ar viņu notiks. Tad jau redzēs. Par šo lietu viņa mamma arī zina. Bij vakar atbraukusi pie manis, bet par cik manis nebij mājās, viņa ar manu mammu runāja, tikai nezinu ko. Tas arī būtu viss. Ja gribi uzraksti viņam uz mājām viņa mammai. Ar cieņu Kintija.
Čau!!!
24.09.89.
Sveiks Artūr!
Nēesmu ilgi rakstījis. Nezinu vai tu zini, kas ar mani atgadījies pēdējā laikā. Nu īsāk sakot satiksimies nevis pēc gada, bet pēc 3 vai 4 gadiem. Tu jau zini kad es ierauju, tad man visādas sliktas domas nāk prātā. Nu un tā sanāca uz dzimšanas dienu- ierāvu un izdomāju ka jāpapildinās. Tu jau zini, ka man tā bija graždankā.
Nu vot un aizlaidu uz Vladivastoku. Un tur noblandījos 18. dienas. Pēc tam mentene aizturēja. Un atkal gubā biju piecpadsmit dienas. Pēc tam saslimu ar dizentēriju. Viena traka slimība. Esmu galīgi tievs palicis. Mati uz nulli. Pirmo reizi pa visu armijas laiku. Man draud divi simt četrdesmit sestais pants punkts a no gada līdz pieciem. Plus vēl tie divi gadi. Tā kā izredzes nav nekādas.
Mutere ar fāteri bija atbraukuši. Divas reizes redzējāmies. Velns vecākus ļoti žēl. Viņiem dēļ manīm jācieš tik daudz. Kā viņi skatīsies kaimiņiem acīs! Tā kā man zona draud. Tu jau zini, ka pēc tās labs cilvēks nenāk ārā. Tagad daļā ir bišķi vairāk nekā divdesmit cilvēku. Trakais bardaks- dara ko grib, ne zarjadka, nekas. Nevar saprast laikam pārformēs uz citām daļām. Līdz tiesai laikam būšu daļā. Bet varbūt, ka šī ir pēdējā vēstule. Vēl uzrakstīju uz mājām un Kintijai. Čaļi teica, ka daudz vēstules atnākušas. Šodien varbūt izdosies palasīt.
Tu nevari iedomāties kā man viss ir apnicis. Biju pie prokurora. Vēl noteikti sauks. Tā kā līdz tiesai varēšu svaigu gaisu paelpot. Nezinu vai tu maz uzspēsi atbildēt, bet raksti. Es arī kamēr brīvībā rakstīšu. Saviem vecākiem nesaki ne vārda par šo lietu. Un tomēr sanāk tā ka es kļūstu par noziedznieku.
Nu labi bet kā tev iet ar dienestu? Komandē? Vai atkal tevi komandē. Raksti kā iet.
Tu dzirdēji, ka tagad Latvijā kartiņa izdomāta bez viņas nekur nevar iepirkties veikalā. Iebraucēji neko nevar nopirkt. Gan jau Latvija atdalīsies. Vēl trīs dienas līdz pavēlei tad būsim fazāni. Divpadsmit reizes pa d…su ar bļahu. Vai tu ar kādu veceni saraksties? Velns gribās saldumus. Būs jānopērk šodien. Jā vēl arvien pīpēju. Bet hospitālī deviņas dienas nepīpēju. Tagad šeit tikai belomors ir dabūjams. Vecāki tagad arī naudu nesūtīs. Teic ka reti un maz. Kā lai dzīvo.
Nu labi čau. Raksti. Tavas draugs Alfrēds.
28.09.89.
Sveiks Artūr!
Šodien lasīju pavēli tā kā esam fazani. Es tā arī nesapratu ko tu biji uz konverta rakstījis ka tevi uz citu daļu pārsūtīs. Kā pie jums iepērkas vācu naudā vai krievu. Labi, kad bandroli tev kaut no mājām var sūtīt. Bet vai bieži. Jā blaktis tie ir vieni riebīgi kukaiņi. Kož pēc velna kaut nospiest viņus viegli. Vakar ārstu komisiju izgāju. Ārsti atzina, ka esmu vesels. Pie mums sākas auksti laiki. No rītiem 8 grādi šodien bija. Lietus visu laiku un vējš. Visu laiku, kad iegribas ēst skraidu uz veikalu. Jo kas ta zina, kas pēc tiesas būs. Tad vairs nekā nedabūšu.
Kongress esot atzinis suverinitāti Latvijas. Velns Latvijā tādas pārmaiņas. Kad es līdz Latvijai nokļūšu. Tava muterīte man desmit rubļus uz dzimšanas dienu atsūtīja. Es jau iepriekšējā vēstulē rakstīju, ka dabūšu vēstules. Nu tur bija naudas pārvedums. Tieši laikā. Tagad ar naudu sūdīgi vecāki nesūt. Pēc visa šī notikuma. Tikko uzzināju, ka rīt pārrunas ar vecākiem. Vismaz garastāvoklis uzlabojās. Savādāk galīgi sūdīgi.
Fotogrāfiju arī bija mamma atsūtījusi. Tīri normāla sanāca. Piedod, ka tev neaizsūtīju. Uzdāvināju draugam. Pie mums te laba dzīve. Studenti es tev rakstīju aizbrauca prom. Ne zarjadka, ne strojevaja. Tagad tikai tā proverka tuvojas. Atkal visam parakstītam jābūt. Ka lai rīt vecākiem pasaka. Jāsaka, ka viss kārtībā. Negribu, lai daudz uztraucas. Tā jau sirmus matus pateicoties man dabūja. Varbūt, ka tomēr tikšu sveikā cauri. Bet zvoda komandieris armēnis uzrakstīja ne visai labu raksturojumu. Kad es negribu dienēt esmu tā izteicies. Tagad tas raksturojums pie prokurora.
Kapteinis saka, lai es atsakos no saviem paskaidrojumiem. Pamēģināt jau var, bet kas no visa tā iznāks. Jā no tavām mājām apsveikuma kartiņa atnāca. Tava māsa liela palikusi. Sauc mani par sīko. Nu velns atkal tas vārds sīkais. Gundis atsūtīja vēstuli Mainulis dienē desantā. Tā kā būs baigais bojeviks. Neils nav paņemts armijā. Šie atkal tur pie vāciešiem Mārupes šullē hajus cēluši. Esot vāciešiem pa bieti iedevuši. Šie menteni izsauca. Mairi esot noķēruši. Bet uz menteni nav aizvests. Mozgas tik papi… un palaida vaļā.
Šodien vakarā mūs pārvedīs par fazaniem. 12.reizes pa dir… Atkal pakaļa sāpēs. Tev kaut ir ādas siksna. Parastā ņe položena. Bļahu jāsaloc. Zvaigznīti. Kā tad tev dienējās? Saki naudu nedod. Tikko Vadimu satiku. Viņš ar maniem vecākiem runāja pa telefonu. Viņš teica, lai maina paskaidrojumus, tad man būs gads dizbatā, bet ja es nemainu, tad pieci gadi cietums. Šeit kaut kur ziemeļos. Ko lai dara. Velns arārā galīgi sūdīgi.
Nu labi čau gan jau citu reizi uzrakstīšu. Tavs brālis Alfrēds.
30.09.89.
Rudens sveiciens no Latvijas!
Sveiki, Artūr! Liels Tev sirsnīgs paldies par vēstuli, kuru saņēmu dažas dienas atpakaļ. Un tāpēc rakstu tev atbildi no slimnīcas. Es varu tev pateikt tikai, kad slimnīcā nokļuvu Alfrēda vainas dēļ, un neviena cita. Nu tā sanāca, viņa mamma uzzināja to mazliet vēlāk. Nezinu cik vel ilgi te būs jāguļ. Ar veselību arī švaki. Bet tā nekas jauns nav. Pirmo reizi sanāca man par visiem 18. gadiem. Nezinu, ja viņš to uzzinās, tad laikam būs viss cauri. Varbūt es kļūdos šajā ziņā, bet var arī gadīties tā. Un diezvai arī rakstīs man vēstules.
Man patreiz ir viss apriebies līdz kaklam, kad negribās nemaz vairs atcerēties. Kas pagājis, tas pagājis. Kā tev Artūr iet? Kā ar dienēšanu sviežās? Kas jauns?
Par Alfrēdu nekā nezinu, zvanījusi neesmu uz mājām. Viņa mamma arī laikam dusmīga kāpēc nezvanu un nebraucu uz ciemos. Staigāt man neatļauj, t° visu laiku pāri 37. Ārā arī nevaru iet. Nezinu kad tikšu ārā no šejienes. Nu labi, tas arī būtu viss. Jā Alfrēds patiešām sataisīja sev lielas nepatikšanas. Pats vainīgs tagad un vairāk neviens.
Vairāk man nav ko uzrakstīt. Artur, ja nav slinkums atraksti, ja iznāks laiks. Gaidīšu atbildi.
Ar cieņu Kintija.
01.10.89.
Sveiks brāl Artūr!
Tā nu beidzot ir pienācis oktobris. Drīz nolādētā konstitūcijas diena. Rakstu tev pie mazākās iespējas, kad ir brīvs brīdis, jo tuvojās tiesa. Kad būs tieši nezinu, bet zinu, ka dizbats man na… vajadzīgs. Labāk zona. Pēc dizbata vēl dienēt gadu. Ja mani iesēdina, tad uzraksti pa retam Kintija. Un saki, lai neiet uz vilcienu strādāt, samaitāsies. Tu taču zini kādas tur m… Tā arī ar Andreju kontaktus nēesmu dabūjis. Tad uzrakstīju pāris vēstuļu, bet bez atbildes. Varbūt lepns palicis. Vai kur citur dienē. Gundis arī neuzrakstīja viņa adresi. Tā kā satiksimies pēc gadiem 3 vai 4. Bet varbūt pat pēc pieciem. Domāju paliksim draugi. Nu vot tādas lietiņas.
Velns galīgi garlaicīgi. Daļā maz cilvēku ir palicis. Narjadā mani neliek. Garastāvoklis visu laiku sūdīgs. Pie mums jau naktī ir ļoti auksts. Šodien bija auksts naktī. Kā pie jums? Vēl noteikti silts. Cilvēku maz tā kā daudz sanāk strādāt. Velns šonedēl sūdīgas filmas atveda. „Mūsu bruņuvilciens” „Āksti” „Dārgā izpriece” sūdi pēdējie. Nav iespējams skatīties.
Ja tu esi lietas kursā, kas pēdējos divos mēnešos jauns Latvijā. Uzraksti. Savādāk neko gandrīz nezinu par pēdējiem notikumiem Latvijā. Drīz vakariņas. Pēc tam atkal tās nolādētās filmas lūrēsim. Ja atļaus būs jāiet gulēt. Tā vismaz tagad forša dzīve. Maģi kapteinis atdeva. Tas skaitās zvoda maģis. Dembeļi pieprasīja. Katru dienu klausāmies. Jā tā arī Kintija pie manīm neatbrauks.
Nu labi raksti kā dienējas pagaidām sveiki.
Tavs brālis Alfrēds.
12.10.89.
Sveiks brāl Artur!
Šodien saņēmu pirmo atbildi no tevis. No mājām neraksta un Kintija arī neraksta. Nekas, ja mīl es domāju tad uzrakstīs. Bet, ja ne, tad viss beigts ar viņu. Jā nu grūti spriest vēl kā tur viss beigsies ar mani. Bet uz dizbatu es neiešu. Ja būs dizbats savārīšu kādus sūdus, lai bāž zonā. Nu pie velna dizbatu. Pats zini, cik tur sūdīgi. Kad tieši viņa tev uzrakstīja. Viņa laikam domāja, ka es sēžu vēl arvien. Nu redzi paveicās saslimu. Citādi vēl tagad laikam būtu sēdējis. Nu kārtējo reizi noveicās. Nu bet hospitālī es gan pamocījos. Viena traka slimība dizentērija. Nenovēlu tev ar viņu saskarties.
Ko tev viņa par to komendatūru rakstīja? Es tikai viņai tā sarakstīju. Ka iešu uz komendatūru padoties. Tu jau zini, ka man nav tāda rakstura padoties. Laikam šodien neuzspēju uzrakstīt vēstuli. Pildspalva beidzās iekšiņa. Mums te bija zādzība noliktavā pagāju šonedēļ. Nozaga 10 kastes. 5. pilnpienu un 5 tušonku. Un to izdarīja kā aizvakar noskaidrojās. Bijušie mūsu zaldāti. Viņus aizsūtīja dienēt simt divdesmit kilometrus no spasskas uz Ļesazavodsku. Un viņi no turienes aizbēga. Graždanku dabūja. Un atblandījās uz šejieni. Šeit uzlauza skladu pa logu ielīda un aizstiepa nolaupīto. Pēc tam galvenais, ka tā bija otrdiena, atnāca dņevaļnijs un pateica, ka mani viņi gaida pie kačegarkas. Es aizgāju. Bija pulkstens pusdesmit vakarā. Pustundu pirms atboja. Tikko pārlīdu sētai pāri un aizgāju uz kačegarku satiku viņus kā pēc piecāmm minūtēm skatos oficieri iet pa ielu. Nu dežur pa skladu un prapors. Es domāju, ka iet uz mājām, jo viņš tur dzīvo. Bet nekā aiz umivaļņika ir caurums sētā, tur šie pārlīda un nāca uz mūsu pusi. Es piecēlos un gāju uz sētas pusi, bet šie muļķi tieši uz viņu pusi. Sāka bļaut. Es sāku skriet. Un viens čalis no mūsu zvoda bija kopā ar viņiem mani noķēra. Bet no viņiem vienu noķēra. Tagad viņiem draud par zādzību no trijiem līdz astoņiem plus vēl gads par bēgšanu. Baidos, ka mani neiemaisa tanī lietā. Tad nu es esmu lielā ķezā. Rīt pārrunas ar mammu un tēvu. Bet turi īkšķi varbūt tomēr paspīd.
Tu domā ka ar K viss cauri. Nu varbūt tev taisnība. Bet es nespēju aizmirst viņas. Tu varēji atsūtīt marku vācu naudu. Vai žēl? Vai arī kādu etiķeti no vodkas. Nu pie velna tos krievus man viņi jau apriebušies līdz kaklam. Čerpaki un fazāni viens un tas pats. Cik dārgi alkohols maksā? Nu pareizi ja jau mūs visur sauc par vāciešiem, tad kā tad vācijā neieredzēsi.
Nu labi čau. Ar sveicienu, tavs brālis Alfrēds.
17.10.89.
Sveiks brāl Arturs.
Šodien saņēmu no tevis vēstuli. Un ja būs laiks uzrakstīšu atbildi. Drīz jāiet vakariņās. Ja neuzspēšu, tad pēc vakariņām. Rīt jau tiesa. Kas būs grūti spriest. Bet arī cerēšu uz to labāko. Nestāstīšu, kas man tur ar Kintiju atgadījās. Nē tu nepadomā, ka viņa ar citiem staigā. Viņa man ļoti sasāpināja sirdi. Nu labi gan jau reiz kad satiksimies tad izstāstīšu.
Kā viena marka vērtējās pret krievu rubli. Ja tu saki 50 markas. Liekas daudz, bet laikam nekā daudz jau nav. Man iet pa vecam riju konservus. 5. dienas atpakaļ vecāki atsūtīja naudu jau notērēju. Ātri tērējās, jo viss dārgi. Vēl bija viens čalis atnācis viņš pēc nācijas lietuvietis. Jaunākais seržants. Iepazinos hospitālī. Foršs čalis. Vēl satiku latvieti viņš no Skrīveriem. Bieži satiekamies viņš seržants. Jums tur tādas filmas rāda tu stāsti, bet pie mums sūdus pēdējos rāda. Visu laiku krievu filmas. Apriebušās. Tu tik padomā pa televīzoru rāda gaujas nacionālo parku. Uh tu velns. Tu man raksti visu laiku, kas jauns Latvijā, citādi nēesmu lietas kursā par jauniem notikumiem.
Šodien politinformācijā stāstīja, ka piebaltika drīz būs brīvas zemes. Tu zini, kas tas ir. Kolosāli. Nahodkā jau tagad atzina. Šodien velns uzdzina uz jumta, lai lapas slauku nost. Bišķi paslaucīju. Tu tik padomā gauju rāda. Saņēmām šodien jaunus zābakus. Paņēmu 42. izmēra. Tieši laikā. Citādi mocīšos ar 43. bija par lielu. Nu labi apsveic savu māsu no manis dzimšanas dienā un sveiciens taviem vecākiem.
Nu labi čau Alfrēds.
23.10.89.g.
Sveiciens no Latvijas!
Sveiki Artūr!
Liels sirsnīgs tev paldies par vēstuli, kuru saņēmu šodien, un atbildi dodu uzreiz. Klausos raidījumu „Dzirkstele”, un domāju, ko lai tādu uzrakstu! Nu tad, nedaudz par sevi. Pašlaik iet normāli, ar veselību tāpat. Mācos turpat, ar mācībām iet labi. Iestājos darbā kooperatīvā „Pionieris”, uz mēnesi būšu mācekle pa šuvējas līniju. Nu bet tur solīja, 300-350 rbļ. mēnesī, un jāstrādā divās maiņās (pirmā no 630-1500, un otrā maiņa sākas no 1500-2230).
Gribēju iet pa bērnudārza audzinātāju, bet atkal maza alga 90 rbļ. Un tāpēc nolēmu iet strādāt uz šo kooperatīvu. Laiks pie mums ir silts +15° līdz 17°, vietām lietus.
Kāds laiks ir pie Jums? Kā Tev Artūr iet, kā dienējas? Vai Alfrēds tev vēl raksta?
Artūr, man ir viens mazs lūgums pie tevis. Ja gadienā Tev Alfrēds atraksta, no armijas, tad uzraksti viņa visu par mani, kad esmu dzīva un vesela, ar veselību normāli. Un otrs ir, uzraksti, ka neesmu viņu pametusi. Es tev kā draugam varu uzticēties. Uzraksti lūdzu no mana vārda. Jo viņš manas vēstules nesaņem, un nav saņēmis. Tas arī būtu viss. Gaidu no tevis drīzu atbildi. Un pasveicini no manis Alfrēdu!
Raksti. Uz redzīti. Ar cieņu, Kintija.
22.11.89.
Ziemas sveiciens no Latvijas.
Sveiki Artūr! Raksta tev Kintija.
Šodien ir trešdiena, mazliet brīvs laiks, un tāpēc nolēmu tev uzrakstīt. Mazliet par sevi. Pašai iet slikti, ar veselību tāpat švaki. Jau trešo dienu slimoju. Tā negribās iet uz darbu, uz otro maiņu. Labprāt tagad sēdētu visas dienas mājās. Nu neko nevar darīt, naudiņa ir jāpelna, neviens manā vietā nepelnīs. Bet pa darbu iet labi. Kolektīvs normāls, pārsvarā krievi, bet tā cehā ir kaut kur 30 cilvēki.
Pa skolu iet labi, atzīmes arī labas, gadās mācībā ir „3.”, bioloģijā („4”, „5”), algebrā „4”, ģeometrijā „3”, kr.val. „4”, kr.lit. „4”, fizikā „3”, ķīmijā „3”.
Drīz būs mums jāgatavojas Jaungada ballei: sākumā būs kā konkurss, pēc tam laikam diskotēka latviešu klasēm. Ja dabūs no paralēlās klases puiši maģi, tad diskotēka notiks, ja nedabūs, tad neko.
Pedagogi mums ļoti labi. Vispār es nenožēloju, kad iestājos šajā vakarskolā. Visu laiku rakstu par sevi, par sevi.
Kā tev, Artūr, iet? Kā dienējās? Kas jauns? Kāds laiks pie Jums Vācijā? Tev vēl viens gads un mājās. Bet Alfrēdām gan čābīgi. Jā, dizbatā nav labi sēdēt, riebīgāks nekā cietums. Var viņam piespriest otro reizi tiesā kaut kur gadu, divus un plus vēl gadu jādienē. Kaut viņam neiedotu tos 3 gadus. Es jau Vaģimam uzrakstīju, tagad gaidīšu atbildi. Nezinu, ko viņš atbildēs. Ko lai vēl uzraksta? Laiks pie mums ir augsts, pamazām sniegs krīt, slapjš sniegs.
Artūr, tev Alfrēds nav tagad pēdējās dienās rakstījis? Ja ir, tad uzraksti, ko viņš tev raksta. Labi!!!
Tas laikam arī būs viss. Ja nav slinkums, uzraksti, gaidīšu atbildi.
Ar cieņu, Kintija.
P.S. Raksti biežāk!!! Ja ir tev kāda lieka foto kartiņa, atsūti.